Augļaugu slimību un kaitēkļu attīstības prognozes Ziemeļvidzemes reģionam 2022. gadā

Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) reģionālo nodaļu prognožu jomas speciālisti izvērtējuši iepriekšējā gada sezonas augļu koku un ogulāju  slimību un kaitēkļu novērojumu rezultātus un, ņemot vērā tos un iespējamos laika apstākļus šī gada veģetācijas periodā, prognozējuši būtiskāko slimību un kaitēkļu attīstību 2022. gada sezonai

Arvien biežāk ziema paiet bez liela sala un, dažkārt, ar ļoti nelielu sniega segu. Tas atvieglo augļu koku un dažādu ogulāju pārziemošanu, bet var veicināt arī kaitīgo organismu veiksmīgu pārziemošanu un tālāku izplatību. Aizejošā ziema saudzējusi augļu dārzus no ļoti zemām temperatūrām, bet biežie atkušņi, pietiekami biezā sniega sega un krasas temperatūras svārstības dienas un nakts laikā februāra beigās un martā var izraisīt stumbru mizas plaisāšanu, tādējādi ietekmējot turpmāko koku augšanu un attīstību. Pavasarī gan augļu koku, gan ogulāju ziedpumpuriem bīstama var būt strauja un pēkšņa sala iestāšanās. Kaitēkļu izplatību un savairošanos lielā mērā noteiks laika apstākļi aprīļa beigās un maijā, kad tie pamet ziemošanas vietas.

ĀBELES, BUMBIERES

 SLIMĪBAS

Ābeļu kraupis (Venturia inaequalis)

Ābeļu kraupja sporu izlidošana bieži sakrīt ar augļu koku ziedēšanu. Kraupja sporas pārziemo turpat uz vecajām, nobirušajām lapām. Parasti aprīļa beigās, iestājoties labvēlīgiem laika apstākļiem (+16 – 18oC, lietus), sākas masveida kraupja sporu izlidošana. Ābeļu un bumbieru kraupja ierobežošanai pirmais fungicīdu smidzinājums būtu jāveic tieši pirms asku sporu masveida izlidošanas. Ja maijā laika apstākļi saglabājas mēreni silti un mitri, kraupja infekcijas ierobežošanai smidzinājums būs jāveic atkārtoti. Ierīkojot jaunus stādījumus, ieteicams izvēlēties kraupja izturīgākās šķirnes.

Ābeļu miltrasa (Podosphaera leucotricha)

Ābeļu miltrasa pagājušajā gadā Vidzemē apsekotajos augļu dārzos tika konstatēta jūlija sākumā augļu veidošanās fāzē (AS 74), taču karstie un sausie laika apstākļi ierobežoja miltrasas turpmāko izplatību. Infekcija biežāk sastopama labvēlīga temperatūras un mitruma režīma ietekmē, ja stādījums ir sabiezināts. Izplatību veicinās noēnoti, neizretināti stādījumi, nesabalansēts mēslojums, kā arī ieņēmīgas šķirnes.

Bumbieru – kadiķu rūsa (Gymnosporangium sabinae)

Bumbieru – kadiķu rūsa ir visbiežāk sastopamā bumbieru slimība, kuras izplatība pieaugusi līdz ar dažādu dekoratīvo kadiķu iekļaušanu apstādījumos. Iesākumā, apmēram aprīļa otrajā pusē, infekcijas ierosinātāji atrodas uz kadiķiem, bet vēlāk pārvietojas uz bumbierēm. Iepriekšējā gadā Vidzemē rūsa tika konstatēta salīdzinoši agrāk, jau jūnija vidū, augļu veidošanās iesākumā (AS 73).

KAITĒKĻI

Ābeļu ziedu smecernieks (Anthonomus pomorum)

Ābeļu ziedu smecernieka attīstība un barošanās notiek, kad gaiss iesilis +5 – 8oC. Pavasara atnākšana vai kavēšanās var ieviest korekcijas smecernieka klātbūtnei dārzos. Kaitēkļa barošanos un vairošanos veicinās silti un saulaini laika apstākļi. Ja paredzama bagātīga ziedēšana, smecernieka klātbūtne var kalpot kā ražas normēšanas sastāvdaļa. Iepriekšējā gadā pavasaris bija vēls un vēss, tāpēc novērotajos augļu dārzos kaitēkļa vabolītes netika novērotas, bet vēlāk tomēr nelielā skaitā kāpuru bojāti ziedi tika konstatēti.

Ābolu tinējs (Cydia pomonella)

Ābolu tinēja tauriņu masveida lidošanu veicinās mierīgi, silti un sausi laika apstākļi maija beigās, tieši vakara stundās. Kritiskais slieksnis, kad jālemj par ierobežošanas pasākumiem, - ja nedēļas laikā feromonu slazdā tiek notverti 5 – 10 tinēja tauriņi. Iepriekšējā gadā feromonu slazdos tinēja tauriņi tika konstatēti augļu veidošanās sākumā (AS 71) jūnija pirmās dekādes beigās. Notverto tauriņu skaits nedēļas laikā bija salīdzinoši neliels, ap 7 – 8 tauriņiem. Visticamāk, kaitēkļa lidošanu vasaras iesākumā kavēja lietainie un mēreni siltie laika apstākļi, bet vēlāk -  ilgstošais karstais un sausais laika periods.

FOTO: I.Bēme

 

Pīlādžu tīklkode (Argyresthia conjugella)

Pīlādžu tīklkodes masveida savairošanos ir grūti prognozēt. Izplatību var veicināt ilgstoši silti un sausi laika apstākļi. Sistemātiska kritušo augļu savākšana var nedaudz palīdzēt ierobežot kaitēkļa izplatību, kā arī kartona jostu lietošana ap koku stumbriem. Iepriekšējā gadā pirmie tīklkodes tauriņi feromonu slazdos parādījās jūnija pirmās dekādes beigās augļu veidošanās iesākumā (AS 71). To skaits sezonā bija neliels.

Bumbieru lapu blusiņa (Cacopsylla pyri)

Bumbieru lapu blusiņas iepriekšējā gadā tika konstatēta agrāk nekā iepriekšējā gadā, maija trešās dekādes sākumā pilnziedā (AS 65), bet parasti tā parādās aprīļa beigās, maija sākumā un vienā sezonā iespējamas vairākas paaudzes. Lai ierobežotu kaitēkļa izplatību, ieteicams koka stumbrus un vecākos zarus attīrīt no sūnām un ķērpjiem un no dārza aizvākt nobirušās lapas.

Laputis (Aphididae)

Laputīm sezonā var būt vairākas paaudzes un tās uz augļu kokiem var parādīties dažādās augu attīstības stadijās. To ietekmē laika apstākļi, bet pārsvarā tās barojas uz jaunajiem dzinumiem un jauno lapu apakšpusēs. Iepriekšējā gadā Vidzemes reģionā laputis tika konstatētas ļoti agri, maija pirmās dekādes beigās zaļo pumpuru stadijā (AS 56). Izplatība un barošanās turpinājās līdz pat jūlija vidum.

KAULEŅKOKI

 SLIMĪBAS

Kauleņkoku lapbire (Blumeriella jaapii)

Kauleņkoku lapbires ierosinātāji saglabājas uz nobirušajām ķiršu lapām. Pārsvarā inficējas skābie ķirši, un stipras infekcijas rezultātā nereti lapas var nobirt jūlija sākumā. Slimības izplatību veicina silti un sausi laika apstākļi. Vidzemē novērotajos dārzos vairāk tiek audzēti saldie ķirši, tāpēc lapbires infekcija novērota salīdzinoši reti, 2021. gadā netika konstatēta.

FOTO: I.Bēme

 

Kauleņkoku pelēkā puve (Monilinia laxa)

Kauleņkoku pelēkās puves (ķiršu mēris) pazīmes iepriekšējā gadā Vidzemes reģionā tika konstatētas agrāk – jūnija pirmās dekādes beigās vainaglapu nobiršanas stadijā (AS 72). Slimības izplatību veicina zemas temperatūras (+5oC) un mitrums, kā arī iepriekšējā gada inficētie, nokaltušie un neizgrieztie dzinumi. Tā var parādīties jau ziedēšanas laikā (AS 63 – 65), kad zari ar visām lapām un ziediem nokalst, bet nebirst.

 Kauleņkoku sausplankumainība (Wilsonomyces carpophilus)

Iepriekšējā gadā plūmju un ķiršu stādījumā sausplankumainības pirmās pazīmes tika novērotas jūnija pirmās dekādes beigās vainaglapu nobiršanas stadijā (AS 72). Ierosinātāji saglabājas pumpuros un mizas plaisās. Lai arī nereti inficēšanās pakāpe sasniedz pat 100%, šī slimība neietekmē ne augu attīstību, ne ražas kvalitāti.

Plūmju rūsa (Tranzschelia pruni-spinos)

Plūmju rūsas pazīmes var parādīties vasaras otrajā pusē lapu apakšpusē vai virspusē brūnu pustulu veidā. Lielākā daļa ierosinātāju saglabājas uz vecajām, nobirušajām lapām. Pēdējā desmitgadē Vidzemē novērotajos kauleņu stādījumos rūsa nav konstatēta.

KAITĒKĻI

Ķiršu – madaru laputs (Myzus cerasi)

Ķiršu – madaru laputis barojas uz jauno dzinumu galotnēm un jaunajām lapām. Tās var parādīties maija beigās vai jūnija sākumā ziedēšanas beigu un augļaizmetņu veidošanās sākumstadijās (AS 69 – 72). Iepriekšējā gadā Vidzemē laputis pirmo reizi tika konstatētas salīdzinoši agrāk – maija trešās dekādes sākumā pilnzieda stadijā (AS 65), izplatība sasniedza 20%, un turpinājās līdz pat jūlija sākumam.

Eiropas ķiršu muša (Rhagoletis cerasi)

Eiropas ķiršu mušas (ķiršu raibspārnmušas) izplatību Vidzemē, iespējams, ierobežo aukstākas un garākas ziemas, zemākas nakts temperatūras pavasaros, kā arī audzēto šķirņu izvēle. Mušas izlidošana parasti notiek jūnija otrajā pusē, ko var konstatēt, izliekot dzeltenos līmes vairogus. Ja nedēļas laikā uz līmes vairoga konstatēti 3 pieaugušie īpatņi, kaitēkli nepieciešams ierobežot. Iepriekšējā gadā mūsu reģionā apsekotajos stādījumos kaitēklis netika konstatēts.

Plūmju augļu tinējs (Cydia funebrana)

Plūmju augļu tinēja pirmie tauriņi feromonu slazdos iepriekšējā gadā tika konstatēti vēlu, jūlija sākumā, augļu veidošanās vidus stadijā (AS 75). Labvēlīgos laika apstākļos tinēji var izlidot jau maija beigās. Plūmju tinēja kāpuru bojātie augļi jāsavāc un jāiznīcina, lai kaut daļēji ierobežotu kaitēkļa izplatību.

Gaišā plūmju zāģlapsene (Hoplocampa flava) un tumšā plūmju zāģlapsene (Hoplocampa minuta)

Gaišās plūmju zāģlapsenes un tumšās plūmju zāģlapsenes izlidošana notiek maija beigās vai jūnija sākumā vainaglapu nobiršanas stadijā (AS 73), un to uzskaitei tiek izmantoti baltie līmes vairogi. Kaitēkļu savairošanos lielā mērā noteiks pavasara laika apstākļi un plūmju ziedēšanas intensitāte. Iepriekšējā gadā zāģlapseņu izlidošana netika konstatēta.

AVENES, ZEMENES

 SLIMĪBAS

Aveņu iedegas (Elsinoe vendeta)

Aveņu iedegas izraisītāju sporu izlidošana notiek lapu plaukšanas laikā (AS 9 – 12), pārsvarā tiek bojāti dzinumi un lapas vecos, nekoptos un sabiezinātos stādījumos. Ja iepriekšējā gadā bijuši iedegu inficēti dzinumi, svarīgi tos savlaicīgi izgriezt un aizvākt no stādījuma. Slimības izplatību veicina siltums, mitrums, vējš, arī kukaiņi. Iepriekšējā gadā Vidzemē novērotajos stādījumos iedegas netika konstatētas.

Pelēkā puve (Botrytis cinerea)

Pelēkās puves attīstību veicinās ilgstošs mitrums (lietus, rasa) un vējš. Puves ierosinātāji saglabājas uz augu atliekām, nezālēm, mulčēšanai izmantotajiem salmiem, un inficēšanās parasti notiek aveņu un zemeņu ziedēšanas laikā (AS 60 – 69). Iepriekšējā gadā Vidzemē pelēkā puve aveņu un zemeņu stādījumos netika konstatēta, jo ilgstoši saglabājās karsts un sauss laiks.

Avenāju dzinumu mizas plaisāšana (Didymella applanata)

Avenāju dzinumu mizas plaisāšanas ierosinātāju sporas parasti sāk izlidot maija sākumā, ar lietus pilienu un vēja palīdzību tās nokļūst uz jaunajiem dzinumiem, bet inficēšanās un pirmās pazīmes var parādīties visas vasaras laikā. Ierobežošanas galvenais pasākums ir veco un noražojošo dzinumu izgriešana, jo infekcijas ierosinātāji saglabājas uz inficētiem dzinumiem un atmirušiem audiem. Nereti infekcija audos var nokļūt caur kaitēkļu bojājumu vietām, kā arī mehānisku brūču vietās. Iepriekšējā gadā Vidzemē novērotajos aveņu stādījumos slimības pazīmes netika konstatētas.

Zemeņu lapu baltplankumainība (Mycosphaerella fragariae)

Zemeņu lapu baltplankumainība galvenokārt parādās uz lapām pēc ražas novākšanas. Lai ierobežotu slimības izplatību, zemenes nevajadzētu vienā vietā audzēt ilgāk par 3 gadiem, pēc ražas novākšanas lapas ieteicams nopļaut un no stādījuma aizvākt. Iepriekšējā gadā Vidzemē novērotajos zemeņu stādījumos infekcijas pirmās pazīmes parādījās jūnija vidū ogu “baltošanās” sākumā (AS 77).

Zemeņu lapu brūnplankumainība (Diplocarpon earliana)

Zemeņu lapu brūnplankumainība iepriekšējā gadā Vidzemes reģionā tika konstatēta ogu otrās gatavības stadijā (AS 89) jūnija beigās. Izplatībai vajadzīgs noteikts mitruma daudzums, lai vecāko lapu apakšpusēs notiktu inficēšanās. Sausās un karstās vasarās slimība var neparādīties, vai izplatība būs ierobežota.

FOTO: I.Liepiņa

KAITĒKĻI

Aveņu ziedu smecernieks (Anthonomus rubi)

Aveņu ziedu smecernieks sastopams gandrīz katru gadu gan aveņu, gan zemeņu stādījumos. Augsnes irdināšana un apdobju kopšana pavasarī var traucēt smecernieka attīstību. Iepriekšējā gadā Vidzemē aveņu stādījumos smecernieka vabolītes tika konstatētas maija trešās dekādes sākumā ziedlapu izvirzīšanās sākumā (AS 53), bet apsekotajos zemeņu stādījumos - jūnija sākumā ziedēšanas iesākumā (AS 61). Ja uz katru trešo augu konstatē kaitēkli, jāveic ierobežošanas pasākumi.

Avenāju vabole (Byturus tomentosus)

Avenāju vaboles pārsvarā parādās maija beigās vai jūnija sākumā ziedpumpuru veidošanās un atdalīšanās laikā (AS 53 – 55). Iesākumā bojā ziedpumpurus, bet vēlāk- kāpuri ogas. Iepriekšējā gadā avenāju vabole netika konstatēta. Iespējams, to ietekmēja vēsais un garais pavasaris. Kaitēkļa ierobežošanā svarīga ir apdobju kopšana kā rudenī, tā pavasarī.

Dārza vabole (Phyllopertha horticola)

Dārza vaboles parasti izlido maija beigās vai jūnija sākumā un var baroties uz dažādu augu lapām, bet vēlāk kāpuri ielien augsnē un var bojāt augu saknes. Iepriekšējā gadā Vidzemē apsekotajos stādījumos kaitēklis tika konstatēts jūnija vidū aveņu ziedēšanas sākumā (AS 63). Pietiekami labi koptos stādījumos postījumi ir maznozīmīgi, vien atsevišķās vietās.

Zemeņu ērce (Phytonemus pallidus)

Zemeņu ērču izplatība pēdējos gados biežāk konstatēta segtajos zemeņu stādījumos. To izplatības samazināšanai ieteicams veikt dažādus agrotehniskos pasākumus. Stādīšanai jāizmanto vesels, no kaitēkļa brīvs stādāmais materiāls, jāievēro augu maiņa, lai pēc iespējās tālāk no vecajiem stādījumiem atrastos jaunie stādījumi, audzēt ne ilgāk par 3 gadiem vienā vietā, veicama regulāra nezāļu iznīcināšana, arī veco lapu nopļaušana un iznīcināšana pēc ražas novākšanas, kā arī invadēto augu izrakšana un aizvākšana no stādījuma. Kaitēklis bojā jaunās plaukstošās zemeņu lapiņas, taču sausu un karstu laika apstākļu ietekmē tas var parādīties vēlākās augu attīstības stadijās, arī nogatavošanās laikā (AS 89). Iepriekšējā gadā apsekotajos stādījumos ērces netika konstatētas.

Lauka maijvabole (Melolontha melolontha)

Lauka maijvaboļu pieaugušo vaboļu lidošana un dažāda vecuma kāpuru klātbūtne augsnē sastopama katru gadu. Ierīkojot jaunus augļu koku un ogulāju stādījumus, svarīgi pārliecināties par kāpuru klātbūtni augsnē, nepieciešamības gadījumā augsni atstājot melnajā papuvē, kuru laiku pa laikam vēlams izkustināt. Rezultātā kāpuri nonāk augsnes virspusē, viena daļa aiziet bojā mehāniski, bet daļu iznīcina dabīgie ienaidnieki (putni, skrejvaboles).

Ar monitoringa datiem iespējams iepazīties VAAD tīmekļvietnē

Informāciju sagatavoja:

Inga Bēme
Valsts augu aizsardzības dienesta
Vidzemes reģionālās nodaļas
vecākā inspektore
e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
tel. 29111245

© Valsts augu aizsardzības dienests, 2014. Visas tiesības paturētas.