Kartupeļu lapgrauzis (kolorado vabole)

1.attēls

Pēc Valsts augu aizsardzības dienesta novērojumu datiem no 2010. līdz 2014.gadam.

Nākamās paaudzes vaboles (imago), kas ziemos, visbiežāk parādās augusta sākumā.

Pēc amerikāņu zinātnieku novērojumiem 1 kartupeļu lapgraužu paaudze novērota vietās, kur jūnija, jūlija un augusta vidējā gaisa temperatūra bijusi 16-18oC. Pie mums vidējā temperatūra šajos mēnešos ir apmēram 16oC.

Pat ja vairāku gadu garumā vidējā gaisa temperatūra pieaugtu par pāris grādiem (kā prognozē globālās sasilšanas pētnieki, Latvijas teritorijā līdz 2100.gadam vidējā gaisa temperatūra pieaugs aptuveni par 2,5-2,7oC), divām kartupeļu lapgrauža paaudzēm tas neļautu attīstīties.

Kartupeļu lapgrauža izplatības vēsture Latvijā

1946. gadā kartupeļu lapgrauža tuvākā atrašanās vieta bija 550-600 km no Latvijas (pēc E.Ozola). 1958.gada 11.augustā Liepājas ezera dienvidaustrumu galā Otaņķos atrasts pirmais savairošanās perēklis un veiktie ierobežošanas pasākumi bija efektīvi, jo turpmākajos gados līdz pat 1964.gadam jauni lapgrauža atklāšanas gadījumi Latvijā netika konstatēti.

Pēc Valsts augu aizsardzības dienesta rīcībā esošas informācijas 1964.gadā Latvijā tika konstatēti 39 kartupeļu lapgrauža savairošanās perēkļi Liepājas, Saldus, Dobeles, Tukuma, Ogres, Bauskas, Jēkabpils un Daugavpils rajonos. Veikti lapgraužu ierobežošanas pasākumi visos konstatētajos perēkļos. Pieļauta iespēja, ka vaboles ielidojušas Latvijā no kaimiņu valstīm, kurās tās sastopamas.

1965.gada jūnijā Kaļiņingradas apkārtnē un Polijas ziemeļos lielas kartupeļu lapgraužu vaboļu masas vētras laikā ienesa Baltijas jūrā, un ar jūras straumēm tās tika izskalotas Lietuvas un Kurzemes jūrmalā, no kurienes izplatījās visā Latvijas rietumu daļā, sasniedzot arī Rīgas, Valmieras un Jēkabpils rajonus. Šajā gadā lapgraužu invāzijas perēkļi tika atklāti 2080 Latvijas vietās. Katrā Latvijas rajonā tika izveidoti štābi cīņai ar kartupeļu lapgrauzi un ierobežošanas pasākumi tika finansēti no valsts budžeta. Neskatoties uz šī kaitēkļa ierobežošanas un novērošanas programmu īstenošanu, kopš 1965.gada lapgrauža masveida ieceļošanas Latvijā, tas pie mums sastopams katru gadu. Kartupeļu lapgrauža sastopamības izmaiņas līdz 1971.gadam skat 2. att.

2.attēls

1969.- 1971.gadam visvairāk invāzijas perēkļu tika atklāti Daugavpils rajonā (1969.gadā pat 80 % no visiem Latvijā konstatētajiem).

1973.gadā tika reģistrēts lapgrauža izplatības maksimums, kas pārsniedza līdz šim augstāko konstatēto invāzijas perēkļu daudzumu 1965.gadā.

Lapgrauža sastopamības (konstatēts % no visiem novērojumiem) izmaiņas no 1974.-1990.gadam skat. 3.att.

3.attēls

Kā redzams 3.att., lielākā kartupeļu lapgrauža sastopamība (lapgrauzis tika konstatēts 45,7 % no visiem novērotajiem laukiem sabiedriskajā sektorā) laika periodā no 1974.-1990.gadam tika sasniegta 1983.gadā, kad vienlaicīgi sakrita vairāki labvēlīgi apstākļi šo kaitēkļu izplatībai. 1983.gada pavasarī bija ļoti silti laika apstākļi, kas veicināja lapgrauža vaboļu agru iznākšanu no ziemošanas vietām. Turklāt vietējo lapgrauža populāciju šī gada maija otrajā dekādē papildināja lapgrauža migrācija no Baltijas jūras un Rīgas jūras līča. Veicot novērojumus jūras krastā, uz 1 m2 vietām tika saskaitītas pat 20 un vairāk vaboles.

Straujo lapgrauža sastopamības samazināšanos, piemēram, 1988.gadā, varētu izskaidrot ar to, ka 1987.gada oktobra mēnesis bija siltāks nekā parasti, iespējams, ka vaboles turpināja barošanos un nepaspēja ziemošanai izvēlēties pietiekami dziļus augsnes slāņus. Turklāt ziemā ilgāku laiku novērots kailsals, bet pavasaris nāca ar vairākiem aukstuma periodiem.

1995.gada pavasarī lapgrauža skaitu Latvijā papildināja ar ZR un D vējiem atnestās vaboles, kas izskaidrojams ar silto un agro pavasari Eiropā.


© Valsts augu aizsardzības dienests, 2014. Visas tiesības paturētas.