Smiltsērkšķu raibspārnmuša – pēdējos gados izplatītākais kaitēklis smiltsērkšķu stādījumos
Žurnāla "Dārzs un Drava" 2018. gada oktobra publikācija.
Smiltsērkšķus Latvijā sāka audzēt salīdzinoši nesen, sākotnēji tie tika ievesti kā krastu kāpu stiprinoši augi, tomēr smiltsērkšķiem piemērotākas ir mālsmilts un smilšmāla augsnes. Smiltsērkšķu dabiskais izplatības areāls ir Sibīrijas dienvidi, Kaukāzs, Rietumeiropa, Balkāni. Tie ir spējīgi augt ļoti ekstremālos apstākļos, pat kā pundurkrūmi tuksnesī. Palielinoties smiltsērkšķu audzētajām platībām, arī kaitīgo organismu sastopamība pieaug. Klimata pārmaiņu rezultātā smiltsērkšķu raibspārnmuša (Rhagoletis batava) paplašina izplatības areālu, jo apstākļi izdzīvošanai kļūst labvēlīgāki, tādēļ mušas šobrīd sastopamas arī Somijā un Zviedrijā. Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā smiltsērkšķu raibspārnmuša ir savairojusies masveidā un daudzos dārzos ražas zudumi sasniedz 80-100%. Krievijā un Baltkrievijā mušas ierobežošanai lieto insekticīdus, diemžēl to atlieku līmenis ogās ir pārāk liels, tādēļ Eiropas Savienības valstīs smiltsērkšķu ogu imports no šīm valstīm ir pārtraukts. Latvijā smiltsērkšķu muša parādījās 2011. gadā un šobrīd visvairāk sastopama Lietuvas pierobežā, kā arī Latvijas rietumu daļā, tomēr muša var būt sastopama visur, kur aug to barības augi - smiltsērkšķi. Agrāk smiltsērkšķiem nebija novēroti slimību radīti bojājumi, bet šobrīd dažas sēņu un baktēriju ierosinātas slimības (dzinumu kalšana un vēzis, vadaudu mikoze, pumpuru bakterioze u.c.) ir diezgan izplatītas. Arī kaitēkļu bojājumi jau kļuvuši par normu.
Smiltsērkšķu raibspārnmuša ir monofāgs kaitēklis, kas bojā tikai smiltsērkšķu ogas. Kāpuri barojas ar ogas mīkstumu, līdz ar to ogas deformējas, kļūst mīkstas, nobrūnē, sažūst un pārtikai nav derīgas. Sākotnēji, paskatoties uz bojātajām ogām, var šķist, ka to paveikuši putni vai bojājumi radušies sausuma ietekmē. Daļa šo ogu paliek zaros līdz nākamajam pavasarim, bet daļa nokrīt zemē. Mušas vairāk bojā izretinātos stādījumus, vai krūmus viegla sastāva augsnēs.
Mušas izmēri variē no 3,5-5 mm, tai ir caurspīdīgi spārni, uz kuriem ir zīmējums ar četrām tumšām, platām līnijām – divas V burta formā.
FOTO: Smiltsērkšķu raibspārnmuša, VAAD.
Vasaras sākumā, kad gaiss iesilst virs +19°C, sākas mušu izlidošana un tā var turpināties apmēram mēnesi, atkarībā no laikapstākļiem. Divas nedēļas pēc izlidošanas sākas olu dēšana – parasti no jūnija otrās puses līdz jūlija beigām. Mātītes ar dējekli pārgriež zaļās ogas miziņu un zem tās iedēj oliņu, katrā ogā pa 1-3 olām. Ja laikapstākļi mušai ir labvēlīgi (sauss un silts, bez vēja), mātīte var izdēt 100-200 un vairāk olu. Gaisam sasilstot, mušas izlido ļoti strauji, bet ja temperatūra strauji krīt zem +10°C un laiks paliek lietains, tās uz laiku dēšanas procesu pārtrauc un paslēpjas augsnes virskārtā. Attiecīgi dēšana ieilgst un tiek izdētas mazāk olu. Pirmās pazīmes par dējumiem uz ogām parādās kā nelieli, iegrimuši, oranži plankumi. Bojātās ogas ātrāk iekrāsojas dzeltenas. Kāpuri šķiļas apmēram pēc 5-8 dienām un barojas ar ogas mīkstumu. Kāpuri ir gandrīz caurspīdīgi, tāpēc tos ir grūti pamanīt, vēlāk kāpuri paliek balti. Kāpuriem nav kāju, tie ir 5-7 mm gari. Ogās kāpuri barojas 3-4 nedēļas, kamēr no tās pāri paliek tikai miza. Pēc vienas ogas izēšanas kāpurs var pāriet uz citu ogu un kopā sabojāt 4-5 ogas. Pēc barošanās, sākot jau ar jūlija beigām, līdz septembrim (atkarībā no šķirnes), kāpuri izlien no ogām, nokrīt un ielien augsnes virskārtā, kur veido pupāriju. Pupārijs ir 4-5 mm garš, bēšā krāsā, ziemo augsnes virskārtā 1-6 cm dziļumā. Lielākā daļa pupāriju nākamajā pavasarī iekūņojas un vasarā pēc 1 nedēļas izlido kā pieaugušas mušas, smagākās māla augsnēs pupāriji paliek 2 gadus. Ilgstošos mitruma apstākļos rudenī, kāpuri augsnes virskārtā var aiziet bojā no slimībām. Arī, strauji krītoties temperatūrai, daļa kāpuru aiziet bojā, ja nepaspēj ielīst pietiekoši dziļi. Ja ziemā ir kailsals, daļa ziemojošo pupāriju var izsalt, bet, ja zemi klāj bieza sniega sega, augsnes temperatūra nepazemināsies tik ļoti, lai pupāriji ietu bojā. Gadu no gada mušu populācijas lielums mainās atkarībā no laikapstākļiem rudenī un vasaras sākumā. Ja dārzā, kur mušas ziemojušas, nav ogu, kurās dēt (zari izgriezti) tās var pārlidot 100-500 m attālumā. Smiltsērkšķu raibspārnmušas neizceļas ar tāliem pārlidojumiem, bet retos gadījumos var lidot arī pāris kilometru tālumā ogu meklējumos. Kaitēklis izplatās arī ar stādāmo materiālu, kur tas kopā ar augsni ap saknēm pupāriju veidā var atrasties.
FOTO: Smiltsērkšķu raibspārnmušas kāpurs uz ogas, VAAD.
Kā ierobežot smiltsērkšķu raibspārnmušu.
Šī gada pavasara un vasaras mēneši bija netipiski karsti un sausi. Salīdzinot 2016. gada, 2017. gada un 2018. gada sezonas, novērojumi liecina, ka vislielākais smiltsērkšķu raibspārnmušu skaits bija novērots 2016. gadā, kad uz viena dzeltenā līmes vairoga tika saskaitītas vidēji 87 mušas. Salīdzinājumam - šosezon novērotas vidēji 38 mušas uz viena līmes vairoga, vislielākā mušu aktivitāte konstatēta no 18. līdz 24. jūlijam, kad uz dažiem vairogiem tika saskaitītas vairāk nekā 200 mušas (attēlā piemērs no saimniecības Jelgavas novadā). Iespējams, mušu skaits šogad nav tik liels 2017. gada slapjā rudens dēļ.
Mušas ierobežošana nav vienkārša, bet zinot tās bioloģiju un attīstības īpatnības, var izmēģināt dažādus paņēmienus, kā patraucēt to pārziemošanu vai izlidošanu no augsnes. Piemēram, augsnes pieblietēšana zem vainagapavasarī var ierobežot mušu iznākšanu virszemē. Arī augsnes laistīšana pirms gaidāma sala var daļu ziemojošo pupāriju iznīcināt.
Dzeltenie līmes vairogi ir labs līdzeklis monitoringa veikšanai, lai novērtētu, kā tās dārzā izplatās, bet mazākās platībās tos veiksmīgi var izmantot arī mušu izķeršanai. Dzeltenos līmes vairogus uz kokiem izkarina jūnija sākumā, kad vidējā gaisa temperatūra tuvojas +19oC. Līmes vairogus izvieto dienvidu (saulainajā) pusē uz sievišķajiem augiem un pārbauda katru nedēļu. Ja līmes vairogs ir pilns, tas jānomaina. Smiltsērkšķu raibspārnmušai ir vairākas līdzinieces, tādēļ, lai precīzi noteiktu sugu, līmes vairogus ar pielipušajām mušām var nodot Valsts augu aizsardzības dienesta Nacionālajā fitosanitārajā laboratorijā. Nepietiks ar vienreizēju līmes vairogu lietošanu dārzā, tie jāliek katru gadu, jo daļa pupāriju paliks augsnē diapauzē un izlidos nākamajā sezonā.
FOTO: Smiltsērkšķu raibspārnmušas uz dzeltenā līmes vairoga, VAAD.
Nelielos stādījumos var praktizēt augsnes apklāšanu ar agrotīklu vai citu smalku tīklu (tīkla acs izmērs - 1,3mm), melno plēvi bez caurumiem, bet mitruma caurlaidīgu (agrotekstils). Vasaras sākumā apklāj augsni zem koku vainagiem, lai nepieļautu mušu izlidošanu. Lai tīklu vai plēvi nostiprinātu, tā malas ierok vismaz 10cm dziļi augsnē. Segumu var ņemt nost, kad mušu lidošana ir beigusies. Vēl viena metode, kas darbojas līdzīgi kā plēve un tīkls, ir augsnes mulčēšana ar zāli, kūdru vai augsni. šajā gadījumā svarīgi noklāt vismaz 10-15 cm un mulčējamo materiālu pieblietēt. Mulčēšanu veic pavasarī vai vasaras sākumā. Arī šī metode nepieļauj mušu izkļūšanu no augsnes. Pļautās zāles mulčā dzīvo dažādi citi kukaiņi, kuri var iznīcināt no ziemošanas vietām nākošās mušas. Bīstamāka metode koku saknēm, kas arī var ierobežot šo kaitēkli, ir augsnes virskārtas rušināšana 2-3 cm dziļumā. Vēlu rudenī un atkārtoti pavasarī zem vainagiem un rindstarpu rušināšana traucēs kaitēkļu ziemošanu un samazinās to skaitu nākamajā sezonā. Tikai jāņem vērā, ka šādi var traumēt smiltsērkšķu saknes, jo tās ir tuvu augsnes virskārtai. Laikietilpīga, bet iedarbīga metode, ir nepieļaut kāpuru nokļūšanu augsnē vispār, mehāniski savācot visas bojātās ogas. Tiklīdz novēroti pirmie bojājumi uz ogām, tās salasa un iznīcina kopā ar tur esošajiem kāpuriem. Nekādā gadījumā šādas ogas neliek kompostā. Svarīga ir arī stādu izvēle jaunu stādījumu ierīkošanai vai veco atjaunināšanai. Ja stādi ņemti no ražojošiem stādījumiem, pastāv liela iespēja, ka augsnē ap stādu būs mušas pupāriji un tie tiks iestādīti kopā ar augu. Šobrīd daudzviet tiek strādāts pie jaunu šķirņu izveides, kuras būtu izturīgas pret smiltsērkšķu raibspārnmušu, tomēr līdz šim konstatēts, ka tikai nedaudz mazāk tiek bojātas vēlās šķirnes. Vēlo šķirņu ogas gan ir sīkākas, toties mazāk bojātas. Tiek praktizēta arī mušu badināšanas metode, kad ražojošiem smiltsērkšķiem apgriež zarus tā, lai nepaliktu jaunie dzinumi, uz kuriem nākamajā gadā veidosies ogas. Attiecīgi mušai nebūs ogu, uz kā dēt un līdz ar to samazinās to populācija. Šis paņēmiens audzētājiem gan būtu pārbaudījums, jo raža tiktu iegūta katru otro gadu, turklāt garantijas, ka muša neatgriezīsies, nav. Dārzā var veicināt dažādu putnu un citu derīgo kukaiņu piesaisti, izveidojot kukaiņiem piemērotas dzīvesvietas. Smiltsērkšķu raibspārnmušas dabiskie ienaidnieki ir zirnekļi, mārītes, zeltactiņas.
FOTO: Smiltsērkšķu raibspārnmušu radītie bojājumi, VAAD.
Informāciju sagatavoja:
Evelīna Freimane
VAAD Integrētās augu aizsardzības daļas
vecākā referente
e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
tel. 67185478, 26419389